skip to Main Content
65071947 info@ocb.lv Zvaigžņu iela 4, Ogre, LV-5001

Dzejnieks Auseklis (īstajā vārdā Miķelis Krogzemis (Krogzemju Mikus)) dzimis 1850.gada 18.septembrī Vidzemē Ungurpils pagasta Sīpolos, Alojas draudzē rentes saimnieka ģimenē. No 1862.gada mācījies Alojas, vēlāk Dikļu draudzes skolā. 1867.gadā Krogzemis iestājies Ērgļu draudzes skolā, lai tur pie skolotāja A.Tērauda sagatavotos skolotāju semināram. Viņa skolas biedrs šeit bija komponists Jurjānu Andrejs. 1868.gada rudenī M.Krogzemis iestājās J.Cimzes Valkas skolotāju seminārā, kur mācījās līdz 1871.gadam. Tur iepazinis un sācis atdzejot F.Šillera, J.V.Gētes, H.Heines darbus. Cimzes ierosināts vāca folkloru, radās pirmie oriģināldzejoļi. Seminārā, neraugoties uz tur valdošo vācu garu, M.Krogzemis izveidojās par dedzīgu jaunlatvieti, baltvācu muižniecības un baznīcas noliedzēju, šeit viņš iepazinās ar aizliegtajiem G.Merķeļa darbiem. Viņu sajūsmināja Merķeļa cīņa pret dzimtbūšanu, kvēlās simpātijas latviešu un igauņu tautai. Nozīmīga ietekme uz M.Krogzemi bija jaunlatviešu 50. un 60.gadu rakstiem “Mājas Viesī” un “Pēterburgas Avīzēs”, kā arī J.Alunāna personībai un viņa dzejai. Semināra laikā viņš lasījis Rietumeiropas materiālistu un racionālistu darbus (L.Feierbahs, Ž.Ž.Ruso). Pēc semināra 1871.gada rudenī M.Krogzemis sāka strādāt par palīgskolotāju Jaunpiebalgas draudzes skolā, taču pēc konflikta ar mācītāju Kēlbrantu bija spiests aiziet. Neilgu laiku bija skolotājs Cēsu draudzes skolā.
Pirmais iespiestais dzejolis – “Kupleja no bizmaņiem” laikraksta “Baltijas Vēstnesis” pielikumā (1872.5.IV). Satīriska dzeja, arī “Vēstule iz Cēsīm”, bija vērsta pret pārvācošanas politiku un rosināja mācīt latviešu valodu Latvijas skolās.
1872.gada vasarā M.Krogzemis nonāca Lielvārdē, dabūja palīgskolotāja vietu draudzes skolā, kuru vadīja skolotājs J.Neilands, un strādāja šeit līdz 1874.gada martam. Lielvārdē viņš labi iepazina tautas daiļradi, par to sajūsmināts uzrakstīja aprakstu ciklu “Vēstules iz Lielvārdes”, kuru publicēja “Baltijas Vēstnesī”. Auseklis Lielvārdi nosauc par senlaiku lietu un piemiņas krātuvi. Nostiprinājās viņa uzskats, ka latviešu jaunlaiku dzeja var izaugt uz tautas dzejas pamata. Nozīmīga bija Ausekļa draudzība ar otru dižāko tautiskā romantisma dzejnieku A.Pumpuru, kurš tajā laikā bija jau ieguvis popularitāti. Lielvārdes periodā Auseklis kļuva pazīstams dzejnieks. 1873.gadā, īsi pirms Pirmajiem latviešu vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem, iznāca Ausekļa grāmata “Dzeijas no Ausekļa”. Auseklis cītīgi darbojās arī literatūras kritikā un publicistikā. Sabiedrisku rosmi viņš centās attīstīt arī pašā Lielvārdē, organizēja teātra izrādes (R.Tomsona luga “Mika” Vecuteles mājās), piedalījās korī utt. Par Ausekļa darbību bija sašutis vietējais mācītājs Krons, kurš panāca, ka Auseklim Lielvārde bija jāatstāj. 1874.gadā Auseklis Rīgā piedalījās R.Tomsona fabrikas skolas dibināšanā, vasarā sastādīja brāļu K. un M.Bušu “Latviešu tautas kalenderi 1875.gadam”. Taču darbu Latvijā viņam atrast neizdevās, un 1874.gadā viņš aizbrauca uz Pēterburgu, kur strādāja par skolotāju angļu skolā, Meija un Vīdemaņa privātģimnāzijā, tikās ar domubiedriem – latviešu inteliģences pārstāvjiem – Baumaņu Kārli, A.Stērsti, A.Jurjānu, P.Gūtmani, Kažoku Dāvi. Pēterburgā tapa dzejoļu krājums “Ozolu vaiņaki slavenu vīru kapiem” (1875). Tā izdošanai Rīgā viņš nedabūja cenzūras atļauju. 1876.gadā sakārtota “Dzeiju otrā grāmata” (abi krājumi publicēti 1888.gadā Ausekļa Rakstu 1.sēj.). Auseklis sastādījis “Paidagoģisko gadagrāmatu” (1876), kurā izskan aicinājums audzināt jauniešus nacionālā garā, un “Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendāru 1879.gadam”, kas tiek uzskatīts par moderno kalendāru izdošanas sākumu. Šajā kalendārā ir ap 300 latvisku personvārdu darinājumi un Ausekļa stāsts “Līdumnieks”. Kopā ar Baumaņu Kārli sastādījis kora dziesmu krājumu “Dziesmu vītols” (1877). Auseklis ir idejiskais vadītājs un līdzstrādnieks satīras krājumam “Jauni dunduri” (1875), “Dunduru pēcnākami” (1876), “Dunduru padēli” (1877) un “Dundurs pats” (1878), kurus izdeva Pēterburgas literārā biedrība “Burtnieks”. Tajos iespiestas daudzas Ausekļa satīras prozā un dzejā.
Pats nozīmīgākais Ausekļa devums latviešu kultūrā ir viņa dzeja. 70.gadu tautiskā romantisma idejiskais akcents izpaužas sajūsmas pilnā attieksmē pret tautas atmodu un atbrīvošanās cīņu. Auseklis darbojies lirikā, liroepikā un satīrā. Dzejnieks rakstījis arī epigrammas un sentences, viņam ir arī oda (“Jūra”), dramatiski heroiskas balādes (“Gaismas pils”, “Beveriņas dziedonis”), liroepiski dzejoļi (“Eima ezers”, “Naula”), kā arī neliela poēma “Čūsku tēvs Zalksis”.
1879.gada ziemā Pēterburgā Auseklis saslima ar tīfu un mira 6.februārī. Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Rīgu, pēc tam uz Alojas kapiem. 1898.gadā Auseklim uzcelts piemineklis Alojā, 1973.gadā uzstādīts M.Langes veidots Ausekļa krūšutēls pie Alojas vidusskolas, 1960.gadā atklāts muzejs Ungurpils “Sīpolos”.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 29.lpp.;
Čakars O., Grigulis A., Losberga A. Auseklis (1850-1879). No: Čakars O., Grigulis A., Losberga A. Latviešu literatūras vēsture : no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80.gadiem. Rīga : Zvaigzne, 1987, 314.-328.lpp.;
Zeiferts, Teodors. Auseklis. No: Zeiferts, Teodors. Latviešu rakstniecības vēsture. Rīga : Zvaigzne, 1993, 410.-419.lpp.

Auseklis OCB novadpētniecības datu bāzē
Auseklis OCB elektroniskajā katalogā

Back To Top
×Close search
Search