Dzejnieks, rakstnieks un skolotājs. Lugu “Ziemassvētku darbi” (1933), “Skolotāja vēlēšana” (1933), “Bailes no teātra jeb astotā lielvalsts” (1934) un dzejoļu krājuma “Ilgu ugunis” (1936) autors.
Vairāki darbi palikuši nepublicēti.
Sarakstījis grāmatu “Madlienas-Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē” (1938), kā arī izdevis brošūru “Savvaļas ārstniecības augi”.
Antonijas Mikštas sastādījumā un apgādībā izdota Artura Ludviga Mežaka dzejoļu izlases “Uz tālo zvaigzni” (2006), “Skaistuma rasa” (2012), krājumi – “Manas dzīves stāsts; Madlienas poēmas” (2009) un “Madliena mana!” (2013).
Kultūras darbinieks, dzejnieks un pedagogs Arturs Mežaks dzimis 1904.gada 17.decembrī Rīgas apriņķa Plāteres pagasta “Ādmiņos” (mūsdienās Madlienas pagasts), zemkopja Jorģa Mežaka kuplajā dzimtā, kuras hroniku nākamajām paaudzēm uzrakstīja tieši “smalkais, skolā sūtītais” Mežaku Arturs. Pirmā pasaules kara laikā ģimene bijusi bēgļu gaitās Krievijā.
Mācījies Madlienas draudzes skolā. No 1920.-1924. gadam mācījies Priekuļu Lauksaimniecības skolā, vēlāk Valsts Jelgavas skolotāju institūtā (1927-1928), uz kuru viņš devās, lai kļūtu par jaunās paaudzes kopā pulcinātāju un garīgo audzinātāju. Šo sapni viņam izdevās īstenot. Skolēnu cienīts un mīlēts, A.L.Mežaks neaprobežojās tikai ar tiešo pedagoģisko darbu, bet iekļāvās kultūras aktivitātēs, vadīja kursus un ansambļus, sešus gadus spēlēja ērģeles Madlienas baznīcā.
Pedagoga gaitas A.L.Mežaku aizveda uz Aderkašiem (1928-1931) un Jeru pagasta Oleru skolu (1932). Visilgākais skolotāja darba laiks aizvadīts Madlienā (no 30 gadu vidus līdz 1940. gadam un vācu okupācijas laikā). Pirms un pēc Otrā pasaules kara viņš neilgi strādāja Lēdmanē, tad Plāteres (1946-1950) septiņgadīgajā pamatskolā un visbeidzot Taurupes pamatskolā (1950-1952) par skolas direktoru. Taču ilgāk strādāt skolā pēc “Maskavas scenārija” viņam neatļāva godaprāts. Formāli atbrīvots no direktora pienākumiem kā neatestēts skolotājs, viņš devās uz Taurupes mežiem, lai fiziskā darbā veldzējošās dabas tuvumā atgūtos no pārtautošanas politikas pazemojumiem.
Arī 30. gados, nespēdams rast kompromisu ar sirdsapziņu un piemēroties politiskai konjunktūrai, A.L.Mežaks uz laiku bija mainījis savu pamatnodarbošanos. Pēc noraidījuma skolotāju vēlēšanās Jeru pagastā viņš pārcēlās uz Madlienas centru un tur atvēra savu grāmatu un citu preču tirgotavu, izdeva un rediģēja novada laikrakstu “Rīts”, bija laikraksta “Vietējā Dzīve” redakcijas loceklis, sagatavoja savu pirmo dzejoļu krājumu “Ilgu ugunis”, kuru izdeva 1936. gadā.
Nākamie dzejas darbi parakstīti ar pseidonīmu A.Lūkss, bet divas viencēliena ludziņas lauku skatuvēm ar pseidonīmu A.Svešinieks. Pseidonīmi: A. Lūks, Arturs Lūks, A.Svešinieks.
Trīsdesmitajos gados A.L.Mežaks bija darbīgs Madlienas novada Dziesmu svētku biedrības rīcības komitejas loceklis, īpaši gādājot par komponista Kārļa Kažociņa piemiņas saglabāšanu un kopšanu.
1938. gadā sarakstīja grāmatu par novada vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz trīsdesmitajiem gadiem “Madlienas-Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē”, kuras vērtība nav zudusi vēl šobrīd. Nevelti Imants Ziedonis, dāvinot sirmajam vīram savu grāmatu “Tik un tā” par astoņdesmito gadu Madlienu, veltījumā rakstījis: “Arturam Mežakam, bez kura grāmatas šī grāmata nemaz nebūtu bijusi, jo tā mani iedrošināja atrast šī novada kultūrslāni un kultūrdomu. Protams, daudzi neatradās, slēpās un neielaidās. Nu ko, es jau saprotu, šis laiks tā samocījis cilvēkus.
Aizejot pensijā tapa poēma ”Saruna 1969. gadā ar bijušo Plāteres muižas baronu Eduardu Tīzenhauzenu”. Viņš latviešu zemniekiem pirms 100 gadiem dāvināja zemi draudzes skolas celtniecībai Plāterē. Šajā poēmā A.L.Mežaks pieminējis arī visus no dzimtā pagasta uz Sibīriju izsūtītos un citādi komunisma režīma nomocītos. Strādājot Plāteres skolā, viņš bija piedzīvojis, ka 1949. gada 25. martā no dziedāšanas stundas divu zaldātu pavadībā tika aizvesta viņa skolniece Zinta Tobiase. Šīs atmiņas nevarēja palikt neizteiktas, kaut tobrīd poēma derēja noglabāšanai vienīgi paša rakstītāja atvilktnē. Citāds liktenis tobrīd vēl nevarēja būt arī citām viņa 70. gadu poēmām par novada gaišajiem cilvēkiem.
A.L.Mežaku visu mūžu saistījusi latviešu folklora un mitoloģija. Tā caurauž viņa dzejoļu ciklu par novada vēsturi “Madliena mana” un “Madlienas poēmas”. Tematiski noskaņotos krājumos “Skaistuma rasa”, “Sadegšana”, “Uzdrīkstēšanās”, “Uz tālo zvaigzni” var atrast arī jaunības gadu publicējumus. Īpaša nozīme krājumam “Ogles zem pelniem” ar dziļi personisku sāpi: cik ilgi mana tauta vē pastāvēs? 80. gados A.L.Mežaks atdzejojis ap pussimts krievu mūsdienu dzejnieka Vasilija Fjodorova dzejoļu.
Vērojumus un pārdomas par dzīvi izteicis arī prozā – eseju krājumā “Saules zaķēni”.
Mūža pēdējā gadā A.L.Mežaks sarakstīja turpat 200 lappuses biezu vēstījumu “Mana dzīve”, tā atstājot interesantu materiālu par lauku kultūras darbinieka sarežģīto un ērkšķaino ceļu Latvijas politisko pārmaiņu mutuļos.
Arturs Mežaks miris 1988. gada 15. maijā Madlienas “Birutās”, savā pēdējo 29 gadu mājvietā, kur rosīgi strādāja līdz pat aiziešanai mūžībā. Apglabāts Madlienas kapos līdzās sievai Emmai (1909-1957).
Izmantotie avoti:
Treji Vārti, Nr.191, 1999, 1.sept.
Ogres novada personības : Jumava, 2020
Foto: www.literatura.lv
Arturs Ludvigs Mežaks OCB Lokālās kultūrvides informācijas resursu datu bāzē
Arturs Ludvigs Mežaks OCB elektroniskajā katalogā