Rakstnieks Sudrabu Edžus (īstajā vārdā Eduards Morics Zilbers) dzimis 1860.gada 11.septembrī Meņģeles pagasta “Siliņos” kā pagasta skolotāja Friča Zilbera dēls. Mācījies Madlienas draudzes skolā pie tēva (1872-76), krievu valodas zināšanas papildinājis Aderkašu pareizticīgo draudzes skolā (1876-78). No 1878. līdz 1882.gadam Sudrabu Edžus mācījies Baltijas skolotāju seminārā Rīgā un pievērsies literatūrai – tulkojis, rakstījis dzeju un prozu. Krievu un vācu klasiķu ietekmē 1880.gadā sākās Sudrabu Edžus literārā darbība. Pirmais publicētais dzejolis “Pieguļnieks” laikrakstā “Balss” (1881. 1./13.VII). Pēc semināra beigšanas strādājis par palīgskolotāju Dzērbenes draudzes skolā, ko vadīja sabiedriskais darbinieks un literāts T.Gailītis (Gaidulis). Šeit Sudrabu Edžus uzrakstīja skanīgus, sentimentālus liriskus dzejoļus, kā arī nodevās Lietuvas senatnes studijām. Pēc konflikta ar mācītāju 1884.gada septembrī Sudrabu Edžus pārcēlās uz Ufas guberņu, kur līdz 1887.gadam strādāja par skolotāju latviešu kolonijā “Austrumciems”. Šajā periodā pievērsās galvenokārt liroepikas žanram – sarakstījis poēmas “Ķeistuta loms”, “Lietavas virsaitis”, “Priedule” (visas 1885), kurās tēlota Lietuvas varoņu cīņa ar vācu feodāļiem, arī “Gudmina sapnis”. 1887.gadā Sudrabu Edžus atgriezās Latvijā un ar F.Brīvzemnieka gādību dabūja pārziņa vietu Gramzdas ministrijas skolā (1888-1906). Šajā periodā sarakstījis poēmas “Atmiņas par divām dzimtām, veco Dūdaku un mani pašu” (per.1898, pārstrādāts izdevums 1921), “Kā Petrs izlīga ar Mozu” (per.1899) un citas. 90. gadu vidū periodikā sāka parādīties Sudrabu Edžus pirmie reālistiskie stāsti “Pēteris Kains” (1894), “Kā gāzenieši tika pie jauna skolas nama” (1896) u.c., kuros attēlota enerģisku tautskolotāju cīņa ar tumsonību un sadzīves nebūšanām. Tradicionāli reālpsiholoģiski Sudrabu Edžus veidojis lauku tipu portretus stāstos “Dienišķā maize” (1896), “Galiņa tēvs” (1898); pedagoģiskā pieredze devusi vielu skolas dzīves ainām. Vērtīgākā Sudrabu Edžus prozas daļa ir jaunatnei veltītie stāsti: “Dullais Dauka” (1900), “Čauksts” (1900), “Par sulaini” (1904), “Pusmāsas dēls” (1904), “Eņģelīšu skola” (1905), “Kaukšķītis” (1912), “Velnu dzinējs” (1925). Tajos psiholoģiski pārliecinoši rādīta neordināras, jūtīgas personības veidošanās, tās sadursme ar sabiedrības neizpratni un naidu, akcentēta doma par personības brīvas, dabiskas attīstības nepieciešamību. Gramzdā dzīvojot, Sudrabu Edžus tulkojis poļu klasiķu darbus: A.Mickeviča poēmu “Konrads Vallenrods” (1896) un “Pans Tadeušs” (1899) fragmentus, L.Kondratoviča poēmu “Marģers” (1899), H.Senkeviča romānu “Krustneši” (1901). 1905.gadā Sudrabu Edžus bija aktīvs revolucionārās kustības dalībnieks, tāpēc 1906.gadā bija spiests Latviju atstāt. Viņš dzīvoja Ufā, Ņižņijtagilā, Sļudjankā pie Baikāla ezera, Permā un citur. Pateicoties E.Birznieka-Upīša palīdzībai, no 1907. līdz 1918.gadam Sudrabu Edžus strādājis par skolotāju Baku un atsācis literāro darbību, tulkojot Ļ.Tolstoja, A.Čehova, V.Garšina, N.Gogoļa rakstus, ko izdeva apgāds “Dzirciemnieki” Rīgā. Īpašu viņa darbu ciklu veido t.s. emigrantu stāsti: “Svešumā”, “Aizpieters” (abi 1910), “Grūtsirdība”, “Zem dienvidu debesīm” (abi 1911), “Komūnā” (1914). Daļēji autobiogrāfiskos stāstos Sudrabu Edžus tēlojis latviešu dzīvi Sibīrijā un Kaukāzā. 1920.gadā Sudrabu Edžus strādāja Maskavā par vācu valodas lektoru Pokrovska Strādnieku fakultātē, 1921.gadā pārcēlās uz Pleskavu un darbojās izdevniecībā “Spartaks” par korektoru. Pēc tam bija vācu valodas lektors Petrogradā, iestājās Petrogradas universitātē un studēja valodniecību. Veselībai nelabvēlīgā klimata dēļ atgriezās Pleskavā, kur strādāja par korektoru, vēlāk audzinātāju P.Stučkas latviešu skolā. No 1924.gada līdz pat savai nāvei Sudrabu Edžus dzīvoja Maskavā, kur bija Latvju izdevniecības korektors, vēlāk pievērsās vienīgi literārai darbībai. Izdoti divi romāni dzejā “Pirms vētras” (1922) – par 1905.gada revolūciju un “Dumbrienā” (1933) – par dzīvi Latvijas Republikā. Šā posma Sudrabu Edžus dzejā daudz deklaratīvu, mākslinieciski nenozīmīgu darbu, kuros viņš centies atsaukties uz padomju dzīves aktualitātēm. Sudrabu Edžus miris 1941.gada 30.janvārī Maskavā, urna ar viņa pelniem pārvesta uz Rīgu un novietota Raiņa kapu sienā.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 317.-318.lpp.;
Latviešu literatūras darbinieki : biogrāfiska vārdnīca. Rīga : Zinātne, 1965. 288.-290.lpp.
Sudrabu Edžus OCB novadpētniecības datu bāzē
Sudrabu Edžus darbi OCB elektroniskajā katalogā