Dramaturgs Gunārs Priede dzimis 1928.gada 17.martā Rīgā valsts ierēdņa ģimenē. Beidzis LVU Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1953), strādājis par arhitektūras un celtniecības pasniedzēju (1953-1958). 60., 70. un 80.gados ar pārtraukumiem darbojies dažādos administratīvos amatos, būdams gan Kinematogrāfistu, gan Rakstnieku Savienības valdes sekretārs. Rakstnieku Savienības iekšējās pretrunas no aculiecinieka pozīcijām atspoguļojis dienasgrāmatā „Mans 1984.gads”, kas gan nāk klajā tikai pēc rakstnieka nāves.
Gunāra Priedes debijas luga „Jaunākā brāļa vasara” 1955. gadā ir viena no pirmajām atkušņa zīmēm latviešu literatūrā, kas iezīmē pagriezienu demokrātijas virzienā, jo nekļūdīgo, kristālskaidro sociālistiskā reālisma varoņu vietā tēlo reālus sava laika cilvēkus. Pateicoties pirmās lugas veiksmīgajam iestudējumam Dailes teātrī Pētera Pētersona režijā 1956. gadā, Priede strauji iegūst popularitāti un turpina intensīvi rakstīt. 50.-60. gados top galvenokārt lugas par jauniešu vidi un paaudžu attiecībām („Lai arī rudens” (1956), „Normunda meitene” (1958), „Vikas pirmā balle” (1960) u.c.), kas, pateicoties režisoram Pēterim Pētersonam, tūdaļ pēc uzrakstīšanas nonāk uz skatuves un dod dramaturgam tik būtisko ticību savām spējām. Izšķirīgs Gunāram Priedem ir 1967. gads, kad tiek aizliegta viņa luga „Smaržo sēnes” – sociāla drāma par pagātnes ideālu un padomju realitātes neatbilstību, un Rolanda Kalniņa spēlfilma „Elpojiet dziļi” ar Gunāra Priedes scenāriju pēc lugas „Trīspadsmitā”. „Smaržo sēnes” kļūst par vienīgo oficiāli aizliegto latviešu lugu un turpmākos gadus būtiski apgrūtina Priedes darbu ceļu uz skatuvēm. 70.-80. gadu lugās dramaturgs arvien vairāk pievēršas tautas pagātnes pieredzes aktualizācijai un individuāla cilvēka atbildības un izvēles motivācijai („Zilā” (1972), „Centrifūga” (1985), „Sniegotie kalni” (1986)).
Gunārs Priede sarakstījis vairāk nekā 30 lugu, tajās parasti izmantots apkārtējā vidē tieši novērotais, izvirzīta daudzplākšņaina problemātika, veidoti zemtekstiem bagāti dialogi, būtiskais atklāts caur ikdienišķo, varoņi „sodīti” humānisma ideālu vārdā. G.Priede sarakstījis arī ludziņas bērniem pēc pasaku motīviem „Lapsa sludina mieru” un „Visi prieki vējā” (abas 1981). Rakstījis publicistiku un literatūrkritiskus rakstus, apcerējumus par latviešu folkloru, sastādījis izlasi „Latvju dainas” (1982, pēc K.Barona kopojuma), tulkojis V.Dolgija, E.Manna, A.Millera, E.Radzinska, V.Rozova lugas.
80.- 90. gadu mijā dramaturgs piedzīvo reabilitāciju – tiek pirmiestudēta luga „Smaržo sēnes” (1986. gadā Jaunatnes teātrī) un oficiāli pirmizrādīta filma „Elpojiet dziļi”. Raksti periodikā apkopoti grāmatā „Ko mums te būs mācīties?”.
Publicētas Gunāra Priedes lugu izlases – „Septiņas lugas” (1968), „Piecas lugas” (1973), „Pie Daugavas” (1977), „Pasaku lugas” (1981), „Lauku lugas” (1983), „Sēnes un siens” (1988), „Centrifūga un citas lugas” (1997), kā arī grāmata „Arhitekts Vilhelms Bokslafs un Rīga” (1997) un „Mans 1984.gads” (2001). 2013.gadā iznāk Gunāra Priedes Kopoto rakstu 1.sējums „Gunāra Priedes dzīve un darbi 1928-1958”. 1995.gadā saņēmis Triju zvaigžņu ordeni.
Gunārs Priede miris 2000.gada 22.decembrī, apbedīts Lielvārdes kapos. Tā kā G.Priedes dzīve un darbība cieši saistīta ar Lielvārdi, iela gar Lielvārdes vidusskolu nosaukta Gunāra Priedes vārdā.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 253.-254.lpp.;
http://www.literature.lv/lv/dbase/autors.php?id=183
Foto: http://www.muzfond.lv/site/vh_poeti_priede.html
Gunārs Priede OCB novadpētniecības datu bāzē
Gunāra Priedes darbi OCB elektroniskajā katalogā