Gleznotājs Antons Megnis dzimis 1907.gada 20.jūlijā Aizputes apriņķa Alšvingas pagastā zemnieka ģimenē.
Profesionālo izglītību guvis Liepājas daiļamatniecības skolā (1925-30) un Latvijas Mākslas akadēmijā (1931-40), absolvējis dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu; diplomdarbs – „Apraudāšana” (arī „Mātes klēpī”, vadītājs J.Kuga). Strādājis par pedagogu Kuldīgas un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, par mākslinieciskās darbnīcas vadītāju uzņēmumā „Māra”, monumentālās noformēšanas darbos kombinātā „Māksla”.
Izstādēs piedalījies no 1933.gada. Personālizstādes Rīgā, Jūrmalā (1967, kopā ar R.Bēmu, O.Jaunarāju, Dž.Skulmi), Rīgā, Kuldīgā (1972, kopā ar I.Megni), Rīgā (1975, 1978, 1979), Jaunpilī (1976), Liepājā, Kuldīgā (1977, kopā ar I.Megni), Ogrē (1980), piemiņas izstāde Ikšķilē (1983). Mākslinieku Savienības biedrs no 1961.gada. No 50.gadu sākuma aktīvi iesaistījies sabiedriskajā un mākslinieciskajā dzīvē, piemēram, „brigāžu glezniecībā”; populārākais darbs – „Strādnieku apšaušana Rīgā 1905.gada 13.janvārī” (1950, kopā ar J.Viļumaini un Ā.Melnāru).
Strādājis eļļas tehnikā, bet pārsvarā akvarelī. Bijis viens no rosīgākajiem akvarelistu darba organizētājiem un līdzdalībniekiem. Gleznojis galvenokārt ainavas – smagnējas, monumentālas, vērienīgas, krāsu klājis biezi un kontrastaini.
Dzīvojis Ikšķilē. Sieva Irēna Megne – keramiķe, meita Dace Pelše – keramiķe, akvareliste. Antons Megnis miris 1982.gada 1.maijā Rīgā, apbedīts Meža kapos.
Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2.[sēj.]. Kal-Rum. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 109.lpp.